Rīgas Stradiņa Universitātes Stomatoloģijas institūts

67455586

P.O.T.C.P. 8:00-20:00
S. 9:00-15:00, Sv. slēgts

Zobu implantācija pasaulē, Latvijā un institūtā


Modernā zobu implantācija balstās uz osseointegrācijas fenomenu, kuru no 1952. gada eksperimentā izstrādāja un 1965. gadā pirmais klīniski pielietoja Pērs Ingvars Bronemarks Zviedrijā, Geteborgā. Vairums zobārstniecības autoritāšu neticēja ilglaicīgām sekmēm, un zinātniskie žurnāli pieņēma Bronemarka rakstu tikai 1977. gadā. Toronto starptautiskajā osseointegrācijas konferencē 1982. gadā pirmo reizi pasaules mērogā tika atzīta titāna implantātu un uz tiem balstītas protezēšanas efektivitāte. Konferences noslēgumā tās organizētājs Toronto Universitātes Zobu protezēšanas katedras vadītājs profesors Džordžs Zarbs teica: „Tā ir vienīgā implantātu klīniskā pieredze, kas ir izdzīvojusi rūpīgā zinātniskā longitudinālā pārbaudē”.

Pirmos zobu implantātus Latvijā 1986. gadā ievietoja Oļegs Rozens un Tamāra Kermane sadarbībā ar protēzisti Larisu Gorjunovu. Tie bija Linkova plāksnīšu sistēmas implantāti, kuri balstās žokļos uz mehāniska stiprinājuma pamata ar agru protezēšanu negaidot osseointegrāciju. Republikas apvienotajā stomatoloģijas poliklīnikā 1982. gadā tika veikta apmēram 120 implantātu ielikšana. Šo implantātu sistēmu no 1990. gadu vidus aizvietoja skrūves tipa implantāti, sākumā „Kontrast” sistēma no Sankt- Pēterburgas, kuru 1996. gadā nomainīja „Semados” sistēma no BEGO kompānijas Brēmenē (Rīgas un Brēmenes kā sadraudzības pilsētu sadarbības projekts). Šīs sistēmas ieviešanā, ārstu apmācībā, apgādē ar instrumentiem enerģiski un sekmīgi darbojās firmas „Dentoflex Schumann” vadītāja Ņina Tiškeviča sadarbībā ar kompāniju BEGO. Sekoja „Ankylos” sistēma, vēlāk „Biohorizon”, „Xive” un citas. 90. gados tika ielikti 50 „Osfix/Biosfix” sistēmas implantāti no Somijas, tas bija bezmaksas klīnisks pētījums, ko organizēja šīs sistēmas radītājs Kari Luotio. Viņš Rīgā aizstāvēja Dr.med. disertāciju par sedāciju un pacientu monitorēšanu zobārstniecībā.

Modernas osseointegrētu zobu implantācijas sākums un tālāka attīstība lielā mērā notika un notiek pateicoties profesora Pētera Apses darbībai. P.Apse strādāja Toronto universitātes Zobu protezēšanas klīnikā, bija tiešs liecinieks un līdzdalībnieks šīs tehnoloģijas plašai attīstībai no tās pirmsākumiem, veica zinātniskus pētījumus par zobu implantātu aptverošo mīksto audu nozīmi ilglaicīgai implantātu funkcionēšanai, aizstāvēja disertāciju, kura pēc atgriešanās Latvijā tika nostrificēta par Dr.habil.med. darbu. Akadēmiskais valsts profesora grāds P.Apsem tika piešķirts pirmajā šādā notikumā Latvijas medicīnas akadēmijā (tagad RSU).

1991. gadā Latvijā pirmo reizi tika implantēti tā laika labākie Bronemarka (Per-Ingvar Brånemark) sistēmas implantāti, diviem pacientiem pa diviem implantātiem apakšžokļa centrā izņemamas protēzes stabilizēšanai. Operācijas veica Džordžs Sandors, kurš tolaik strādāja Toronto, tagad ir profesors Oulu universitātē Somijā. Visu šo pasākumu, arī  bezmaksas implantātus un operāciju, organizēja Pēteris Apse. Pēc atgriešanās Latvijā P.Apse ieņēma Protezēšanas katedras un SI Protezēšanas klīnikas vadītāja amatus un turpina profesora amatā sadarbībā ar Ķirurģijas klīniku modernas zobu implantoloģijas apmācību, pētniecību un pielietošanu praksē.

Vairāki kolēģi uz Stomatoloģijas institūta bāzes ir izstrādājuši promocijas darbus, ieguvuši Dr.med. grādu un ceļu tālākai akadēmiskai izaugsmei. Medicīnas Doktora disertācijas: Guntis Žīgurs „ Implantātu pielietošanas pieredze zobu protezēšanā”, Linards Grieznis „Taktīlais jutīgums slogojot dabīgos zobus un osseointegrētus implantātus”, Ģirts Šalms „Kaulaudus aizvietojošo biomateriālu integrācija atrofiska augšžokļa mugurējā daļā”, Laura Neimane „Augšžokļa alveolārā kaula morforadioloģisks izvērtējums zobu implantācijas pacientiem”.

20 gadu laikā Stomatoloģijas institūtā, sadarbojoties Protezēšanas, Ķirurģijas un Ortodontijas klīnikām, strauji audzis implantātu pielietojums modernas zobārstniecības kontekstā. Pēdējos gados pieaug pacientu skaits ar nepietiekošu alveolārā kaula apjomu vai kvalitāti, kuriem bez kaulaudu pastiprināšanas efektīva un ilglaicīgi stabīla implantātu funkcionēšana ir problemātiska. Šajā sakarā ir krasi pieaudzis kaula transplantācijas un kaulaudus aizvietojošo biomateriālu pielietojums. Šīs preprotēstiskās ķirurģijas metodes ļauj pacientiem saņemt zobus tādās klīniskās situācijās, kurās agrāk tas nebija iespējams. Pateicoties modernajam „Cone beam”  tomogrāfam, ieverojami uzlabojusies arī pacientu kaula diagnostika.

Pagājuša gadsimta pēdējā dekādē Stomatoloģijas institūtā ielikto zobu implantātu skaits sasniedz 500 gabalus gadā. Tagad tas ir trīskāršojies un 2013. gadā sasniedza 1643 no 8 dažādām implantātu ražotājkompānijām.